Šeit ir daži veidi, kā rīkoties ar pabeigtu mīklu:
Izjaukšana: izjaukšana ir mana iecienītākā metode. Pašlaik izmantoju atkārtoti aiztaisāmus sviestmaižu maisiņus, apmēram 250 gab. Tas ļauj ērti strādāt vēlāk vai aizdot draugiem, ģimenei vai viesiem. Tam ir sociāla vērtība, un tas ļauj viegli iesaistīt citus. Uzglabājot puzles izskatās pavisam jaunas. Man arī patīk ik pa laikam izņemt savas iecienītākās puzles, lai apbrīnotu un paspēlētos ar tām.
Papīra uzlikšana un sadalīšana mazos gabaliņos: sadalīšana gabalos saglabā puzles kopējo izskatu, taču tā nav piemērota neregulāras formas gabaliņiem vai puzlēm ar slikti savienotām daļām, jo tās sadalīsies. Ja puzles kastīte ir pietiekami liela, tās nostiprināšanai varat izmantot A4 formāta dokumentu maisiņu. Dažas mīklu kastes ir mazas, un tām ir nepieciešams izgriezt papīru, un kastīte ir jātur plakana, apgrūtinot pārvietošanu. Puzlēm, kuras nevēlos uzreiz izjaukt, sadalu gabalos. Kā pamatu iesaku izmantot koka finieri, jo A4 papīrs ir pārāk mīksts un labi nesatur gabalus kopā.
Rāmis: esmu ierāmējis tikai mini puzles. Lielām mīklām ir nepieciešama līme pie rāmja, kas būtībā padara tās "nespēlējamas" (nevar spēlēt ar tām vai pārdot tālāk). Un es nevēlos tos redzēt katru dienu; Es tikai vēlos piedzīvot spēles procesu ar puzli. Tāpat pēc puzles ierāmēšanas kastītei ir nepieciešama atsevišķa vieta, kur to uzglabāt. Bet šī metode ir visvairāk neaizmirstama un tai ir rituāla sajūta, tāpēc es joprojām to iesaku.
Mīklu{0}}konkrētas mapes iegāde: es to neesmu mēģinājis. Princips ir līdzīgs kadrēšanai, taču patiesībā tas nav īpaši ērti. Ja mājās ir puzles dēlis, tas ir pietiekami apgrūtinoši; tas visur ir pārblīvēts. Jau tagad ir grūti atrast vietu, kas neietekmētu estētiku, un, ja ir vēl viena liela mape, ir vēl grūtāk pārvaldīt. Tomēr, salīdzinot ar kadrēšanu, tas ietaupa daudz vietas un izmaksas, un tam ir arī sentimentāla vērtība.
